Par reģioniem un to attīstību tiek runāts bieži un brīžiem šķiet, ka par šo jautājumu nu gan ir viss izdiskutēts un visiem taču ir skaidrs, ka valsts attīstībai ir svarīgi ne tikai vienas galvaspilsētas, bet arī visas pārējās valsts teritorijas attīstības rādītāji. Tomēr detalizētāk pasekojot visām šīm runām, prezentācijām un skaistajiem lozungiem, jāsecina, ka bieži ar vieniem un tiem pašiem vārdiem (terminiem) mēs katrs saprotam kaut ko citu. Savukārt, ja pamatlietas tiek izprastas atšķirīgi, tad arī ir grūti rast vienotu virzienu kopīgam darbam nākotnē.
Terminoloģija
Reģions pamatā esot ģeogrāfisks termins, kurš tomēr tiek izmantots dažādi. Galvenokārt ar to apzīmē kādu noteiktu teritoriju, kuru vieno kāda kopīga pazīme. Reģions ir kādas lielākas teritorijas mazāka daļa, piemēram, pasaules daļa (Baltijas valstu reģions) vai kādas valsts daļa (lielums atkarīgs no izvēlētās pazīmes – kalnaine, ezeru reģions, administratīvā vienība utt.).
Tad nu Latvijas kontekstā, manuprāt, par reģionu jārunā, kā pietiekoši plašu valsts daļu, kas nav tikai viena specifiska vienība (pagasts, novads – pašvaldība – vai ap pilsētu esošs apgabals). Uzreiz vēlos atzīmēt, ka diemžēl Eiropas institūcijām visu Latviju līdz šim esam pozicionējuši kā vienu reģionu, bet vai tiešām mūsu valsts teritorija ir tik viendabīga?
Un tālāk sākas haoss, jo par reģioniem Latvijā kāds dažbrīd uzskata bijušo rajonu teritorijas (piemēram, Jēkabpils, Cēsis, Ludza), cits piesauc kultūrvēsturiskos novadus (Kurzeme, Vidzeme, Sēlija…). Starp citu, arī ar vārda „novads” lietojumu esam nonākuši diezgan pamatīgā purvā, jo cilvēku prātos tam ir vismaz divas nozīmes: konkrēta pašvaldība, kā administratīvā vienība, un jau pieminētie kultūrvāsturiskie novadi, kuru robežas bieži vien nav tik strikti nosakāmas).
Visbeidzot katrai valsts iestādei ir savs, struktūrvienību izvietojumā balstīts, iedalījums (Ziemeļaustrumvidzeme, Dienvidrietumkurzeme, Viduslatgale utml.) un reti kad šie atsevišķi radītie „reģioni” sakrīt ar citas iestādes kabinetos izdomātā iedalījuma robežām. Tieši šajā jomā mums būtu jāievieš kārtība un jo vienkāršāka tā būs, jo vieglāk saprotamas kļūs daudzas citas problēmas un, cerams, vieglāk būs tikt arī pie to risinājumiem. Gan attiecībā uz reģionu attīstību, gan valsts iestāžu loģisku (iedzīvotājiem maksimāli sasniedzamu) izvietojumu ārpus galvaspilsētas, gan vienas otras pašvaldības neizskaidrojamu „mētāšanu” starp kultūrvēsturiskajiem novadiem jeb plānošanas reģioniem (piemēram, Varakļāni, kas kultūrvēsturiski vienmēr ir bijusi Latgales daļa, bet šobrīd administratīvi jau atrodas Vidzemes sastāvā).
Šobrīd
Latvijas Republikas Saeimas un valdības akceptētā reģionālās attīstības formula (9 + 21) ir neliels kompromiss, kas vismaz mēģina ieviest kādu kopīgu izpratni par attīstības nepieciešamību arī mazākos centros ārpus Rīgas, tomēr arī tas ir tālu no patiesības par pilnvērtīgu valsts izaugsmi, izmantojot visus mūsu zemē esošos resursus. Šo formulu pat nedaudz atšifrējot drīzāk sanāk šāda aina:
Pirms padsmit gadiem tika izveidotas reģionu attīstības aģentūras, paralēli ar likumu tika ieviestas reģionu attīstības padomes, kas vēlāk pārtapa par publiskām atvasinātām personām ar šobrīd lietoto „plānošanas reģioni” nosaukumā. Tieši šajā virzienā darītais, paveiktais un uz priekšu ieplānotais, manuprāt, visveiksmīgāk tuvojas jēdzienam reģionālā attīstība, tomēr no personīgās pieredzes zinu, ka plānošanas reģioniem pavisam nav viegli izcīnīt vietu zem saules (lasi – valsts budžeta un Eiropas fondu samērīga sadalījuma). Vienkāršiem folklorizētiem vārdiem runājot – Rīgas kungi negrib atdot galvaspilsētā dalāmā pīrāga daļu.
Ne velti vēl tālajā 1917.gadā, kad Latgales gaišie prāti pieņēma lēmumu veidot kopīgu Latvijas valsti ar Kurzemes un Vidzemes latviešiem, tie tomēr pieprasīja tiesības pašiem lemt zemes, skolu, ticības, valodas un citus saimnieciskos jautājumus. Toreiz Francis Trasuns, Francis Kemps un citi Latgales vēlēšanu apgabala priekšstāvji Satversmes sapulcē runāja par reģiona autonomo funkciju saglabāšanu jeb pašpārvaldi. Par terminiem runājot, jāatzīmē, ka toreiz un tagad vārds „autonomija” arī tiek lietots ar pilnīgi citu nozīmi (plašāk par to var lasīt citā rakstā). Dažādu marģinālu „Latgales tiesību aizstāvju un autonomijas prasītāju” baidītajiem un ietekmētajiem prātiem tikai atgādināšu, ka jau šobrīd valsts likumdošana paredz „pašvaldību autonomās funkcijas” un tas nav radījis nekādus draudus Latvijas drošībai.
Satversme
Kā Latgales reģiona attīstības aģentūras direktors Māris Bozovičs ne reizi vien ir atzīmējis – mēs Latvijā esam plānošanas dokumentu rakstīšanas čempioni. Rakstīts, pētīts ir daudz un gana smalki – valsts attīstības plāni, stratēģiskie virzieni, reģionu attīstības programmas, valdību darba rīcības plāni, partiju programmas, reģionu reformas, pašvaldību apvienošanas, pārrobežu sadarbības programmas utt., taču reti kuram no šiem dokumentiem ir skaidra struktūra atbilstoši Latvijas Republikas Satversmē ierakstītajam 3.pantam: „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Lieki atgādināt, ka šis pants ir ierakstīts uzreiz aiz „neatkarīga demokrātiska valsts” un „vara pieder tautai”. Tātad to mūsu konstitūcijas tēvi ir likuši kā pamatu visam tālākajam valsts veidošanas darbam. Nav Satversmē ne Lielo pilsētu asociācijas, ne Latvijas Pašvaldību savienības, ne 109 novadu, ne rajonu, ne Baltijas jūras piekrastes vai Austrumu pierobežas reģiona, ne „Rīgas starptautiskās konkurētspējas”, nav tur arī nekā par „9+21” attīstības centriem.
Tātad, lai kādu valsts vai pašvaldību kopīgi izstrādātu dokumentu mēs ņemtu, būtu svarīgi tajā redzēt sasaisti ar Latvijas valsts pamatlikumu – ekonomisko rādītāju statistika, valsts iestāžu darbības struktūra, pašvaldību sadarbības modeļi, finansējuma sadale, pat Kultūrkapitāla fonda darbība u.c. – tam visam būtu nepieciešams skaidrs reģionāls kontroles griezums un attiecīgs koordinēšanas mehānisms. Tas ir svarīgs pamatakmens kvalitatīvas reģionālās attīstības struktūras veidošanai nākotnē!
Faktiski, atbilstoši Satversmei beidzot būtu jāizveido 4 administratīvie reģioni, iespējams, tikai galvaspilsētu un ap to esošo teritoriju skatot atsevišķi. Tālākie risinājumi varētu būt diezgan dažādi. Piemēram, katra reģiona pārvaldi varētu vadīt Saeimas iecelts administrācijas vadītājs un reizē viņš varētu būt arī Ministru kabineta loceklis.
Diemžēl arī Saeimas kārtības rullī, apskatot parlamenta komisiju sastāvu, atrodam tikai divas, kas atbild (un atkal tikai pastarpināti) par reģionālās attīstības jautājumiem: Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, kā arī, protams, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija. Tomēr, ņemot vērā tajā (otrajā minētajā) izskatāmo likumprojektu klāstu, „reģionālai politikai” atliek gaužām maz laika. Pie tam jāpiebilst, ja par kādu jautājumu atbild uzreiz divi, tad bieži vien praksē tas nozīmē, ka īsti neatbild neviens.
Decentralizācija
Andris Kazinovskis no Balvu puses nenoguris gadu no gada atgādina, ka Latvijā valda padomju gados izveidotā sistēma – budžeta un Eiropas fondu līdzekļi tiek dalīti pēc sektoriālā principa, katrai ministrijai ir savs „pīrāgs”, ko tā administrē pēc saviem ieskatiem, un reģioniem nekas daudz vairs neatliek. A.Kazinovskis gana pamatoti uzskata, ka ERAF līdzekļu apguvē Rīgas pilsētai vispār nebūtu jāpiedalās. Tiek visapkārt skandināts par bezdarbu Latgalē, bet parēķināsim kaut vai ministriju pakļautībā esošo iestāžu štata vienības Rīgā – krīzes gados veiktie štatu samazinājumi pirmkārt skāra tieši reģionus, uz kā rēķina atkal centrālajā aparātā tika norīkots kāds „par reģioniem atbildīgais”.
Pavisam vienkāršoti nepieciešamo decentralizāciju varētu skaidrot kā visu (vai gandrīz visu) valsts ierēdņu darba vietu pārcelšanu ārpus Rīgas – nekas daudz jau šiem darbiniekiem mūsdienās nav vajadzīgs, kā tikai dators, interneta pieslēgums un darba galds. Tādējādi ministriju darbinieki varētu koncentrēties, piemēram, Kuldīgā, Jelgavā, Jēkabpilī un Valmierā (pilsētu uzskaitījums ir pavisam aptuvens). Cilvēki varētu dzīvot ekoloģiski tīrākā vidē un maksāt mazāk par komunāliem pakalpojumiem, transporta izdevumiem, galvaspilsētā daļēji tiktu atrisināta sastrēgumu problēma utt. Turklāt Rīgas centrā atbrīvotos vairāki augstvērtīgi valsts īpašumi, ko varētu izmantot tūrisma, valsts reprezentatīvām vajadzībām utml. Tādējādi Rīgas „ūdensgalvā” tiktu dota iespēja atrast brīvu vietu un telpu jaunam attīstības impulsam. Kā jau teicu – tas, protams, ir ļoti vienkāršots un varbūt (diemžēl) nedaudz nereāls piemērs, bet katrā jokā taču ir arī liela daļa taisnības.
Nenoliedzami, attīstība valstī ir notikusi (lielā mērā pateicoties pašu iedzīvotāju, uzņēmēju un pašvaldību aktivitātēm), tomēr tā īsti nav atrasti instrumenti, kas varētu novērst reģionu attīstības atšķirību palielināšanos. Eiropas fondu līdzekļi un valsts pārvalde īsti nav nodrošinājuši vienu no svarīgākajiem uzdevumiem – līdzsvarotu visas valsts attīstību.
Latvijas Pašvaldību savienības ilggadējas pārstāvis Jānis Piešiņš atgādina Dānijas pieredzi, kur visas valsts funkcijas tika sagrupētas 3 daļās (valsts, reģions, vietējā pašvaldība), tādējādi arī Latvijā reģiona pārvalde varētu:
– vadīt reģionā esošo valsts iestāžu un ministriju struktūrvienību darbu;
– koordinēt reģionā esošo pašvaldību darbu un pārstāvēt to intereses valdībā;
– protams, vadīt reģiona attīstības plāna, stratēģijas izstrādāšanu un ieviešanu;
– koordinēt valsts budžeta un Eiropas fondu līdzekļu apguvi reģionā;
– veicināt uzņēmējdarbību un nodarbinātību (nupat izveidots Latgales uzņēmējdarbības centrs ir pozitīvs solis šajā virzienā);
– plānot un uzraudzīt reģionāla mēroga būvniecības (tai skaitā infrastruktūras) objektus;
– uzraudzīt reģiona ceļu uzturēšanu;
– pārraudzīt reģiona ārstniecības iestāžu, sabiedriskā transporta, profesionālās un augstākās izglītības iestāžu u.c. iedzīvotājiem nepieciešamo pakalpojumu nodrošinājumu.
Arī Kultūrkapitāla fonda darbība faktiski būtu jāveido kā atsevišķu reģionālu fondu kopdarbība –līdzīga sistēma ir mūždien pieminētajā Igaunijā (nemaz nerunājot par Igaunijas Izglītības ministrijas jau tagad faktisko atrašanos ārpus galvaspilsētas – Tartu pilsētā). Citiem vārdiem sakot – administratīvais reģions nodrošinātu saikni starp valdību un pašvaldībām, veiktu noteiktos uzdevumus reģionā, kā arī koordinētu pašvaldību sadarbību. Iespējams šo konceptu var lielā mērā pielīdzināt nosauktajam „Vienas pieturas aģentūru” principam reģionu līmenī.
Pie tam, manuprāt, ir aplami runāt par iespējamo valsts funkciju decentralizēšanu uz „aptuveni 30” centriem, jo tā nu patiešām būtu resursu sadrumstalošana (vēl trakāka par Padomju gadiem). Viens no iespējamajiem Latvijas teritorijas iedalījumiem reģionos ieskicēts pievienotajā attēlā (skat. bildi raksta sākumā).
Līdz šim mēs esam valstī likvidējuši rajonu līmeni, apvienojuši mazos pagastus, bet valsts varas decentralizācijai, tātad ministriju funkciju vismaz daļējai nodošanai uz reģioniem pagaidām nav pieticis gribēšanas un spēka.
Reģionu spēks
Bijušais Satiksmes ministrs Aivis Ronis vienā no forumiem, kas bija veltīts tieši reģionu attīstības jautājumiem, atzīmēja, ka visos laikos lielākās cīņas ir bijušas par to, kurš pārvaldīs infrastruktūru – pat Kaupo esot bijis tāds sava veida investoru piesaistītājs Daugavas ceļa apgūšanai, protams, cerēdams arī uz savu procentiņu. Arī mūsdienās cīņas par infrastruktūras pārvaldīšanu un resursu plūsmas vadīšanu nav nekur zudušas un godīgi jāatzīst, ka tajā lielākā vai mazākā mērā ir iesaistītas visas četras tradicionāli zināmās varas.
Diemžēl jāatzīst, ka joprojām Vidzemei, Latgalei, Kurzemei un Zemgalei nav īsti spēcīgas un skaidras savas pārstāvniecības valsts pārvaldes struktūrā. Pirmām kārtām jau politiski. Lai arī mums ir vairāki vēlēšanu apgabali, tomēr sīkāk papētot Saeimā ievēlētos deputātus, daļai no ievēlēto īsti nav nekādas sasaistes ar konkrēto vēlēšanu apgabalu – cilvēki bieži vien nobalso par atpazīstamu personību, bet neseko, vai tālāk tiek kas patiešām darīts attiecīgo vēlētāju un viņu reģiona labā. Te jāpiemin kaut vai milzīgais skaits deputātu, kas tiek ievēlēti it kā no Vidzemes vēlēšanu apgabala, bet neaizmirsīsim, ka visa Pierīgas teritorija, ieskaitot Jūrmalu, balso tieši par Vidzemes sarakstu. Rezultātā parlamenta vairākums ir ieinteresēts tieši Rīgas un tās apkārtnes iedzīvotāju labklājībā, jo gluži vienkārši šeit dzīvo Latvijas valsts „pamatvēlētājs”.
11.Saeimas laikā gan mums ir izdevies izveidot atsevišķu programmu „Iespēju Latgale”. Par tās stiprajām pusēm un nepieciešamajiem papildinājumiem droši vien vajadzētu veidot atsevišķu rakstu, tomēr pats būtiskākais ir tas, ka beidzot izdevās pievērst valdības skatu (vismaz pirmo soli) „pārējās valsts teritorijas” attīstībai – konkrēta reģiona problemātikai – nevis no vienas nozares (ministrijas) puses, bet veidojot to iespējami visaptverošāku un izveidojot rīcības plānu problēmu sistemātiskai risināšanai. Tas ir tieši tas virziens, kurā ir jāstrādā un ko cenšos izskaidrot visa šī raksta garumā.
Turpmāk arī Eiropas līmenī paredzēts palielināt katra reģiona nozīmi. Latgales plānošanas reģions jau šobrīd cenšas panākt, lai nākamā plānošanas periodā (2014.-2020.gads) tiktu ieviestas integrētās teritoriālo investīciju (ITI) programmas, jo tās, kā jaunus integrācijas rīkus jau 2011.gada oktobrī ir ieteikusi Eiropas Komisija. Beidzot arī Latvijā ir jāsaprot, ka atsevišķu plānošanas reģionu attīstības programmas ir svarīgi iekļaut kopīgajā nacionālajā stratēģijā.
Valdības apstiprinātajās Reģionālās politikas pamatnostādnēs ir daudz vērtīgas informācijas, tomēr par „reģionu attīstību” (jēdziena šajā rakstā izskaidotajā nozīmē) gan ir stipri pamaz. Ir nepieciešams daudz precīzāk norādīt reģionu lomu nākotnē – pagaidām gan nav pamata lielam optimismam, ka drīzumā Latvijā patiesi tiks izveidota stipra reģionu pārvaldes sistēma. Ticu, ka tas tomēr notiks – agrāk vai vēlāk, jo stipri reģioni ir stipras valsts pamats!
Nevajag uzskatīt, ka viss, kas ārpus Rīgas, ir province. Cilvēku vienkāršība nav provinciālisms, augsta pašapziņa un spēja godīgi atzīt savas kļūdas – ne tik. Provinciālisms ir skriešana pakaļ centra sakošļātajām un izspļautajām idejām. Latvijas reģioniem ir savas idejas, savi sapņi, mērķi un acīmredzot pamatā jāliek tikai pašu darbs to īstenošanai.
*Raksts tiek publicēts, lai sīkāk izskaidrotu nesen sniegtajā intervijā pausto viedokli par nepieciešamību izveidot Latgales administratīvo reģionu.
jureits.lv 