Vērojot pēdējā mēneša laikā notiekošo saistībā ar Saeimas 2011.gada 15.decembra sēdē atbalstītajiem grozījumiem likumā „Par akcīzes nodokli” un ņemot vērā to, ka valdošās koalīcijas sastāvā esam balsojuši par šiem grozījumiem, vēlētos saviem vēlētājiem un visiem Latgales reģiona iedzīvotājiem darīt zināmu savu motivāciju iepriekšminēto likuma grozījumu atbalstam un viedokli par rezultātā radušos situāciju.

Kā absurds un pilnīgi nepieņemams jāsauc dažu iedzīvotāju izteiktais viedoklis, ka protestējot pret šiem likuma grozījumiem un visām līdzšinējo valdību neizdarībām gaidāmajā 18.februāra referendumā balsos „par” atbalstu krievu valodai. Šos jautājums nedrīkst (un ir bīstami) jaukt kopā. Vēl vairāk – jāatzīmē, ka gaidāmā valodas referenduma rīkošanas izmaksas ir samērojamas ar paredzēto budžeta ieguvumu no veiktajām akcīzes nodokļa likuma izmaiņām, tāpēc varētu pat teikt, ka tieši Latgales pierobežas aktīvie, lai arī līdz šim nelegālu uzņēmējdarbību veikušie, ļaudis apmaksās atbildes saņemšanu uz jautājumu diezgan bezjēdzīgi ierosinātajā, nu jau visiem labi zināmajā, referendumā, ko atbalstījuši vairāki „Saskaņas Centra” pārstāvji.

Grozījumu nolūks

Nav noslēpums, ka daļa Latvijas pierobežas iedzīvotāju līdz šim izmantoja iespēju legāli ievest lētākas preces no kaimiņvalstīm un tad par izdevīgāku cenu tās nelegāli pārdot radiem, draugiem, paziņām… Ministrijas ierēdņi aprēķināja (automašīnu skaits rindās uz robežas reizinot ar atļauto ievešanas normu) aptuveno naudas summu, kas šādā veidā iet garām valsts budžetam, tādēļ ierosināja cīnīties ar šo ēnu ekonomikas izpausmi un paredzēja attiecīgu prognozējamo pieaugumu budžeta ienākumu daļā. Ņemot vērā, ka izsekot katram robežu šķērsojošam šoferim (un to sodīt par nelegālu preces pārdošanu, ko vēl jāpierāda) ir diezgan grūti, tad šķietami vieglāk bija ierobežot šo „pārrobežu” kustību. It kā loģiska rīcība, lai ierobežotu vienu negodīgas darbības iespēju. Galu galā, (vismaz teorētiski) likuma priekšā visi esam vienādi un nedrīkst būt atlaides nevienas pretlikumīgas darbības veikšanai.

Salīdzinājumam tika piesaukti dažādi iespējamie piemēri: atļauju izsniegšana policistiem kukuļu ņemšanai piektdienās vai cietumnieku (dažāda profila un specializāciju) izlaišana no ieslodzījuma vietām reizi nedēļa utml. – tādējādi ļaujot viņiem pašiem parūpēties par savu dienas iztiku.

Likuma grozījumi tika vērsti arī daudzo mūsu pašu pierobežas mazumtirdzniecības uzņēmumu atbalstam, kas tomēr godīgi nomaksā visus nodokļus un šādas nelegālas un negodīgas konkurences apstākļos nespēj piedāvāt kaut cik konkurētspējīgu cenu par savā veikalā vai degvielas uzpildes stacijā tirgotajām akcīzes precēm? Vai viņu nomaksātajiem nodokļiem un radītajām darba vietām Latgalē un tās pašvaldībās nav nekādas vērtības?
Vēl kāds var atzīmēt, ka šāda aktīvistu uzdarbošanās rāda vienkārši nelabu piemēru  līdzcilvēkiem un nākamajiem potenciālajiem uzņēmējiem – jauniešiem, kuri redz, ka komercdarbību var (nesodīti) veikt arī citādāk nekā paredzēts Latvijas valsts likumos.

Šādu argumentu uzskaitījums neizbēgami noved pie Latvijas sabiedrības (un politiķu) vairākuma atbalsta attiecīgajiem likuma grozījumiem. Taču nedrīkst aizmirst vienu senu patiesību: nekad nebūs īsti liela rezultāta cīņai ar sekām, aizmirstot par slimības patiesajiem cēloņiem.

Iegūtais rezultāts

Nenovēršot problēmas būtību, gaidīto rezultātu panākt būs grūti, jo jau tagad pierobežā joprojām var iegādāties cigaretes, alkoholu un degvielu, varbūt vienīgi par nedaudz lielāku cenu kā iepriekš, jo savu daļu (kā runā) prasa arī robežas kontroles pārstāvji, kas lai arī ļauj deklarēto preci likumā noteiktajā kārtībā vest tikai reizi nedēļā, bet pārējās dienās „piever acis” par attiecīgu procentu… Vai vēl trakāk – runā, ka pēc jaunā likuma pieņemšanas, kontrabandas preču daudzums nemaz nav samazinājies, tas tikai pienāk uz Latgali pa citu ceļu. No kurienes? No Latvijas kontrabandas galvaspilsētas – Rīgas! Tādējādi varētu pat tulkot, ka likuma grozījumi pieņemti, lai ierobežojot mazo kontrabandu plašāks darba lauks tiktu dots lielajai. Tukša vieta nepaliek. Ja tiek izķertas mazās peles, tad vietā nāk lielās žurkas. Godīgam tirgotājam nav rentabli strādāt teritorijā, kur nav pietiekams iedzīvotāju blīvums un līdz ar to arī nav atbilstošs pieprasījums. Kur nav cilvēku, tur nav tirgus un nav arī normālas tirgus ekonomikas.

Tieši šeit arī būtu jāpaskatās, kur ir tas ne tikai pierobežas, bet reizē arī visu Latvijas lauku teritoriju attīstības traucēklis? Kur ir tas patiesais zemās attīstības cēlonis? 22 gadus daudziem cilvēkiem nācās mācīties, kā apiet likumus, lai paliktu dzīvot savā dzimtajā pagastā kopā ar savu ģimeni. Veiktie likuma grozījumi bez iepriekš sagatavotas pilnvērtīgas darba alternatīvas iespējamības radīs tikai vēl lielāku (varbūt pēdējo) emigrācijas vilni un tieši šis aspekts bija par pamatu iedzīvotāju sašutumam. Iespējams, šeit būtu jāpiemin arī Latvijas nedalāmības jēdziens, kurš diemžēl pēdējos gados pakāpeniski atkal aktualizējas, kad Latgales iedzīvotāji redz, ka centrālā vara piemirst par reģionu (jā, arī latgaliešu valodas jautājums gadiem atstāts novārtā) un to arvien aktīvāk nekautrējas izmantot opozīcijas partiju pārstāvji, kas cenšas latgaliešus dabūt savā pusē piedāvājot savu alternatīvo atbalstu vismaz vārdos.

Par protestiem

Lai arī iepriekš izklāstīti dažādie viedokļi par pieņemtajiem likuma grozījumiem, daudzviet  par tiem tiek tiražēts vienpusējs viedoklis, kā par kārtējo netaisnību pret pierobežas iedzīvotājiem un valsts mēģinājumu uz viņu rēķina kārtējo reizi negodīgā veidā papildināt budžeta ienākumus.

Protesta akcijas, kā neatņemama demokrātiskas sabiedrības daļa, ir atbalstāmas, jo tieši skaidra un nepārprotama Latgales reģiona viedokļa līdz šim vienmēr ir trūcis Latvijas valsts politikā un tāpēc daudzi lēmumi pieņemti aizmirstot (vai ignorējot) lauku teritoriju intereses. Lielā mērā jāizsaka pat prieks, ka nesenās protesta akcijas ir pievērsušas sabiedrības un ministriju uzmanību ne tikai šaurajam „legālās kontrabandas” jautājumam, bet daudz plašākām Latgales reģiona ekonomiskās attīstības problēmām, kas ir tiešie cēloņi cilvēku mēģinājumiem ar dažādiem (arī nelikumīgiem) paņēmieniem tomēr nodrošināt ģimenes ieņēmumus, jo nereti viņš iedzīts stūrī, no kura vieglākā alternatīva ir emigrēšana uz citām ekonomiski aktīvām vietām – uz Rīgu vai kādu no Rietumvalstīm.

Uzskatām par pilnīgi atbalstāmu šādu aktīvu sava viedokļa paušanu gadījumos, kad šķiet, ka tiek aizskartas vai nepienācīgi izvērtētas vitāli svarīgas Latgales vai visu Latvijas iedzīvotāju intereses jebkurā – novada, reģiona, valsts vai pat Eiropas Savienības – līmenī.

Ja šāda Latgales (un citu novadu) iedzīvotāju aktivitāte būtu vērojama ne tikai jautājumā par lētākajām Krievijas vai Baltkrievijas akcīzes precēm, bet, piemēram, arī par nesen notikušo (un ne vienmēr vietējos iedzīvotājus apmierinošo) pašvaldību apvienošanu, par attīstībai domāto Eiropas Savienības līdzekļu godīgu sadali starp Latvijas reģioniem (kas līdz šim nav bijusi Latgalei par labu), par aktīvāku pierobežas iedzīvotāju iesaisti lemšanā par dažādām pārrobežu sadarbības programmām un par daudziem citiem Latgales iedzīvotājiem patiešām būtiskiem jautājumiem, tad iespējams mūs Rīgā būtu daudz vieglāk sadzirdēt un rezultātā šādu jautājumu risinājums būtu daudz labvēlīgāks pierobežas iedzīvotājiem.

Šobrīd labs sākums šādai viedokļa paušanai būtu nevis prasība atcelt akcīzes nodokļa likuma grozījumus, bet nekavējoties peprasīt konkrētus soļus Latgales ekonomikas attīstībai. Pie šādu instrumentu izstrādes solīja ķerties arī Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (ZRP), kas 20.janvāra savā pirmajā reģionālajā vizītē Latgalē aicināja uz sadarbību un konkrētu priekšlikumu izstrādāšanu gan pašvaldības, gan uzņēmējus, plānošanas reģiona administrācijas, augstskolu pārstāvjus un arī iedzīvotājus, tai skaitā arī dažviet pieminētās protesta vēstules autorus un parakstītājus.

Iespējamie risinājumi ilgtermiņā un īstermiņā

Nekavējoties daļu Eiropas Struktūrfondu līdzekļu nepieciešams novirzīt Latgales reģiona un tieši pierobežas pašvaldību attīstībai. Atbilstoši līdzekļi un saprotama sistēma uzņēmējdarbības attīstībai Latgalē ir nepieciešama neatkarīgi no tā, vai šo grozījumu rezultātā radīsies plānotie papildus akcīzes nodokļa ieņēmumi valsts budžetā vai nē. Jāatzīmē arī tas, ka šīs valdības deklarācijā beidzot ir ielikts punkts par atsevišķas Latgales reģiona atbalsta programmas izveidi, lai gan tās termiņš nolikts tikai 2013.gada pavasarī. Kā jau iepriekš atzīmēts, nepieciešama arī konkrēta valdības rīcība jau nekavējoties. Kā viens no priekšlikumiem izskanējis nepieciešamais atbalsts uzņēmējdarbības programmu ieviešanai tajās pierobežas pašvaldībās, kurās šobrīd nenotiek faktiski nekāda ražošana – pašvaldības lūdz atļauju tām iesākt atsevišķu ražošanas ideju ieviešanu, kuras varētu nodot privātajam sektoram tiklīdz tiktu parādīta uzņēmuma rentabilitāte.

Nav ne mazākā pamatojuma arī dažviet izskanējušajam viedoklim, ka Latgales reģions vienmēr gaužas par netaisnīgu līdzekļu sadalījumu un latgalieši gluži kā tādi „asinssūcēji” visu laiku saņem lielāku atbalstu, no kura nav rezultāta. Tieši otrādi – Latgales reģions gadiem ilgi ir pierādījis, ka arī ar ierobežotiem līdzekļiem ir spējis noturēties virs ūdens un saviem spēkiem atrisināt daudzas problēmas. Lai gan reģionā pēdējo 10 gadu laikā ir katastrofāli samazinājies iedzīvotāju skaits un palikušas bez risinājuma daudzas citas problēmās, tomēr pat ar minimāliem līdzekļiem tika nodrošināts, ka Latgale pamazām tomēr ir attīstījusies, lai gan lielo plaisu starp Rīgas un reģiona attīstības tempiem samazināt nav izdevies.

Nobeigumam

Pirmkārt gribētos aicināt daudz kritiskāk izvērtēt sabiedriskajā telpā pieejamo informāciju par grozījumu būtību un to ietekmi uz pierobežas iedzīvotājiem. Nevienam arī turpmāk nav aizliegts doties uz kaimiņvalstīm un savām vajadzībām reizi nedēļā iegādāties arī akcīzes preces. Vai tiešām mūsu pierobežā dzīvo tik daudz mazturīgo, kas tomēr var atļauties katru dienu personīgajās darīšanās nobraukt pilnu bāku degvielas? Vai tiešām viņiem būtu tik spēcīga veselība, ka katru dienu var izdzert vienu litru degvīna vai izpīpēt divas paciņas cigarešu un vai vispār to vajag?

Lūdzam kritiskāku pierobežas iedzīvotāju un visas Latvijas sabiedrības attieksmi pret lietas būtību vispār, kad valsts dota atlaide vietējiem pierobežas iedzīvotājiem tiek ļaunprātīgi izmantota atsevišķu cilvēku peļņas nolūkā, lai par kādiem apjomiem būtu runa. Izveidojas absurda situācija, kurā vienīgie nodokļi, kas šādās shēmās tiek nomaksāti, paliek kaimiņvalstīs, kamēr Latvijai pensiju, algu un pabalstu izmaksai, ceļu būvei vai veselības sistēmas uzturēšanai naudu nākas aizņemties.

Tāpat gribētos aicināt nepakļauties lētam un sabiedriskajai kārtībai bīstamam populismam, kura ietvaros cilvēki, kas no savas nelegālās ”uzņēmējdarbības” nodokļus nemaksā vispār, tomēr nekautrējas atsaukties uz to maksāšanu, kad runa iet par pašvaldības darbinieku vai muitnieku atalgojumu, vai kura ietvaros atsevišķi politiķi faktiski aicina pievērt acis uz acīmredzamām nelikumībām, aizbildinoties ar pārkāpēju grūtajiem dzīves apstākļiem vai vēl lielākiem pārkāpējiem, kuriem it kā netiek pievērsta uzmanība. Ja mēs padarīsim šādu pieeju par normu, tad kur būs robeža? Vai, piemēram, zagšana būs zagšana no 100 vai tikai no 1000 latiem? Vai arī zagšana būs sodāma tikai tad, kad apzog mani, nevis kādu citu?

Katrā gadījumā ZRP prioritāte ir Latgales reģiona attīstība – nevis vieglākais ceļš uz situācijas noklusēšanu un cilvēku atstāšanu likteņa varā kā tas bijis līdz šim, bet gan konkrētu rīcības plānu izstrādāšana un ieviešana likuma noteiktajā kārtībā. Līdz šim jau 4 no 5 ZRP ministriem ir apmeklējuši Latgali un to darīs arī uz priekšu. Katru piektdienu abi no Latgales ievēlētie 11.Saeimas deputāti dodas uz dažādām Latgales vietām, uzklausa viedokļus un tiekas ar pašvaldību, izglītības iestāžu darbiniekiem, uzņēmējiem un iedzīvotājiem, lai sīkāk pārrunātu konkrētus priekšlikumus tālākai rīcībai. Šo piektdien deputāts J.Viļums dosies vizītē uz Viļaku.

LR 11.Saeimas deputāti Juris Viļums un Gunārs Igaunis